Termogrāfija

Termogrāfija ir metode, ar kuras palīdzību iespējams noteikt objektu virsmas temperatūras sadalījumu, pārveidojot objektu izstaroto infrasarkano starojumu krāsu attēlā jeb termogrammā.
Termogrāfiskā analīze var dot ēkas kvalitatīvu novērtējumu, pati metode ir balstīta uz ķermeņu izstarotā infrasarkanā starojuma mērījumiem. Virsmas starojuma mērījumi infrasarkano staru diapazonā (1-15 mm) ir ērti lietojami būvkonstrukciju virsmu temperatūru noteikšanai no attāluma un to attēlošanai krāsu attēlu veidā.

Termogrāfija

Biežākā pielietojuma nozares:

  • elektroietaises (augstsprieguma apakšstacijas, transformatori, sadales iekārtas, slēdži, elektromašīnas, elektroinstalācija),
  • ēkas un būves (dzīvojamās ēkas, rūpnieciskie objekti, saldēšanas kameras, jumta segumi),
  • siltumietaises (tvaika un ūdens sildīšanas katli, tvaika sistēmas, siltumtīkli, TEC un katlumāju dūmeņi),
  • mehāniskās iekārtas (turbīnas , sūkņi, kompresori, ventilatori, konveijeri).

Praksē

Mūsu klimatiskajos apstākļos, veicot infrasarkano staru diagnostiku aukstajā gadalaikā, vietās ar lielāku siltuma caurlaidību tiek reģistrētas atbilstoši lielākas temperatūras vērtības uz ārējās virsmas un savukārt zemākas – uz iekšējās virsmas. Praksē ļoti bieži nākas saskarties ar gadījumiem, kad šis nosacījums par temperatūras sadalījuma vienmērību virsmas tuvumā pat tuvināti nav izpildīts. Spilgts piemērs tam ir apkures radiatori, kas iebūvēti tiešā termiskā kontaktā ar ārsienu, spraugas platums starp sildķermeni un ārsienu ir nepietiekams. Šajā gadījumā, it īpaši, ja ārsienas siltuma caurlaidība ir relatīvi liela (ēku būvē Latvijā izplatīti dzelzsbetona paneļi ar siltuma caurlaidību U>0,7 W/m2K un ķieģeļu ārsienas ar U>1,0 W/m2K) apsekojumā no ārpuses būtiski izdalās paaugstinātu temperatūru zonas. Šajā gadījumā tas parāda nepareizu apkures sistēmas elementu konstrukciju. Arī spraugas un nenoblīvētas vietas ārējās būvkonstrukcijās (piem., starp aplodu un loga rāmi) termogrammās var atspoguļoties ļoti atšķirīgi atkarībā no gaisa cirkulācijas rakstura, ventilācijas īpatnībām un vēja virziena, kas nosaka spiedienu uz ēkas dažādām ārsienām. Pa atveri ieplūstošas gaisa plūsmas gadījumā tās tuvumā tiks novērotas pazeminātas temperatūras. Savukārt izplūstoša gaisa plūsma, veicot mērījumus no ēkas ārpuses, būs viegli defektējama pēc paaugstinātas temperatūras zonas.

Kāds ieguvums ir no termogrāfiskām pārbaudēm?

  • drošības paaugstināšana, savlaicīgi konstatējot defektus,
  • kapitālieguldījumu drošības palielināšana,
  • remonta darbu uzlabošana, izmantojot iegūtos rezultātus,
  • pārbaudes iespējams veikt ļoti operatīvi,
  • veikto remontdarbu un uzstādīto iekārtu kvalitātes pārbaude,
  • avārijas dīkstāvju samazināšana,
  • rezultātu uzskatāmība,
  • iespēja savlaicīgi sagādāt rezerves daļas un samazināt to uzkrājumu noliktavās.

Tomēr jāuzsver, ka termogrāfijas metode (it īpaši siltuma apmaiņas procesa nestacionārā rakstura dēļ), pat veicot temperatūru sadalījumu apsekošanu gan no ēkas iekšpuses, gan no tās ārpuses, neļauj noteikt ne siltuma caurlaidības koeficienta „U”, ne arī ēkas blīvējuma pakāpes „n” kvantitatīvās vērtības. Ar termogrāfijas palīdzību nav iespējams veikt energoefektivitātes pasākumu aprēķinu un sniegt konkrētus skaitliski pierādītus renovācijas priekšlikumus.